“Divu vienādu ziepju gabaliņu nav un nebūs,” saka DA’ZIEPE radītāja Dace Vilciņa. Viņai ziepju gatavošana ir radošs process, kurā meistarīgi tiek sapludināta māksla un ķīmija, un procesa rezultāts, lai arī prognozējams, vienmēr ir arī pārsteigums.

Radot ziepes, Dace pielieto gan karsto, gan auksto metodi. Aukstās metodes lielā burvība ir pārziepošanās - ķīmiska reakcija, kas ilgst 24 stundas. Pēc tam ziepju masu sagriež.

Tiesa gan, ziepju gabaliņiem vēl jāžūst vismaz mēnesi. “Labi izžuvušas ziepes kalpos ilgāk un pārāk ātri neizšķīdīs,” skaidro Dace un arī mājas apstākļos iesaka neglabāt ziepes noslēgtā traukā un neatstāt mitrumā. “Ziepēm patīk sausums,” smejas Dace, kurai pašai patīk ziepes arī uzvārīt.

Ar karsto metodi jeb vārīšanu Dace brūvē universālo brīnumlīdzekli – šķidrās zaļās ziepes, ar kurām var mazgāt ķermeni, traukus un drēbes, neaizmirstot aplaistīt arī augus.

Savukārt mehāniķu un dārznieku iecienītajām ziepēm “Porķis” Dace piešauj klāt arī skaidas. “Skaidas darbojas kā skrubis, kas izcili tiek galā pat ar visnetīrākajām rokām,” paskaidro ziepju meistare. Viņas radītās ziepes itin kā elpo vienā ritmā ar ķermeni un tā patiesajām vajadzībām. Būtiska loma ir arī neskartajai dabai, kas ir klātesoša Daces ikdienā nerimstoši.

Ziepju sastāvā ir dzīvnieku izcelsmes tauki kā sendienās, kā arī augu eļļas un t.s. ziepju zāles jeb nātrija hidroksīds. Dace stāsta, ka ziepju dēļ dzīvnieki netiek audzēti. "Visa ģimene esam par tīru vidi, pārtiku, kosmētiku. Vispirms izmantojam tuvākajā apkārtnē pieejamo. Vairāk nekā puse no ziepju izejvielām ir audzētas Latvijā, tostarp arī bioloģiskā idras eļļa un liellopu tauki tepat no Vidzemes augstienes."

Kad izejvielas sagādātas, Dace savā baltajā Ievkalnu laboratorijā koncentrējas maģiskajam momentam. Ar māksliniecisku paļāvību un ķīmiķes precizitāti viņa sapāro taukus ar ziepju zālēm, pievieno augu eļļas un papildvielas – amaranta sēklas, baltos mālus, ogli, ēteriskās eļļas, minerālu pigmentus. Un nu Tavās rokās ir gabaliņš brīnuma –ziepes, kas ir gan ādai draudzīgas un netīrumiem naidīgas, gan acīm baudāmas un aromātiskas.

“Arī pirmās ziepes radās dabā”

Viss sākās ar to, ka cilvēks gribēja būt tīrs. Tais senajos laikos, kad radās pirmie apģērbi, kažoki un apavi, un mūsu senči pārcēlās uz dzīvi tālāk ziemeļos, ilga un bezrūpīga mērcēšanās ūdeņos ļaudīm vairs nešķita sevišķi spoža ideja. Bija auksti! Nu vajadzēja atrast veidu, kā nomazgāties ātrāk un efektīvāk. Runā, ka viduslaikos mūsu priekšteči esot drēbes un rokas ar pelniem mazgājuši, taču pelni ātri vien ādu padarīja sausu un sāpošu.

Novatoriskā doma par to, ka pelniem varētu pievienot taukus, dzima zvaigžņotā naktī zem klajas debess. Kāds cilvēks, sēžot pie ugunskura un cepot gaļu, pamanīja, ka no medījuma ugunskura izdedžos pil tauki. Nākamajā rītā cilvēks maģiskajai kombinācijai “pelni + tauki” pievienoja trešo elementu. Tas bija ūdens. Iebridis upē, cilvēks atklāja, ka pelni un tauki, saskaroties ar ūdeni, veido maigas, pienainas putas, kas turklāt perfekti attīra ādu no netīrumiem. “Tā ir manta,” tai rītā sensenos laikos kaut kur aiz trejdeviņiem kalniem, bet varbūt tepat blakus, nodomāja cilvēks, un pasaulē radās pirmās ziepes.