“Teiksma par ziepēm”

Saules izbalināts, putekļu vērpetēs kūpošs ceļš ved uz balto istabu Ievkalnos, dziļajos

laukos. Senos laikos šaipusē bijis vesels ciems, kas saukts Pērkoņu vārdā, tomēr reiz

gandrīz visi pērkoņieši gluži kā tupeņi, kas izbirst no caura groza, aizripojuši prom no

Pērkoņiem kur nu kurais. Bez ļaužu klātbūtnes Pērkoņi kļuva bezmaz vai par nekurieni,

apslēptu Vidzemes augstienē – Latvijas sirds rajonā. Tikai koki un meži – tie saauga

Pērkoņiem visriņķī ka kronis, glabājot vietu, gaidot cilvēka atgriešanos.

Dace Pērkoņos ieradās ar vīru un smaržu. Izmēza Ievkalnu māju, uzplēsa zemi, dzemdēja

dēlus, pagalma vidū uzklāja galdu, uzņēma viesus, rīkoja balles, tikai smarža nepazuda...

Smarža plūsmoja Dacē iekšā ka upe. Smarža viļņojās apkārtnes mežos un zemē zem

kājām. Smarža izplauka ievu ziedos pie mājas, un nu jau plūda lejup no matu galiņiem līdz

papēžiem, tad cēlas atkal augšup pa mugurkaulu un tapa pirmās ziepes, kas ir tikpat

patiesas kā Daces, kā cilvēka elpa. Ieelpa, izelpa. Un tapa telpa.

Baltā istaba Ievkalnu mājās ir Daces baltā pasaule. Te top viss. Te baltās atvilktnēs sagulst

ziepju gabaliņi, te baltos plauktos glabājas apgūto zinību klades, te lielā, spīdīgā katlā tiek

vārīti balti liellopu tauki – galvenā, tepat Pērkoņu kaimiņu saimniecībā iegūtā sastāvdaļa,

no kā tiek radītas DA’ZIEPE ziepes. Tomēr atmiņā vispaliekošākā ir Ievkalnu baltās istabas

smarža, kas viegli, vieglītiņām kā šūpuļdziesma izskan pa guļamistabu, viesistabu,

bērnistabu, neatstājot novārtā arī virtuvi, vannas istabu un bēniņstāvu.

Ik ziepju gabaliņā, ik sejas ziedītē, ik ādas skrubītī, ik matu šampūnā Ievkalnu saimniece

Dace atstāj savu dvēseles nospiedumu – šo brīnumaino zemes spēku, šo smaržu, kas iet

cauri laikiem un ko ķermenis atpazīst momentā.